Stāsts par lielo Rūdi - skolotāju

Publicēts
03.05.2020

Dalīties ar šo rakstu

Nē, šis raksts nav pārmetums kādam, ka notika kā notika. Jo galu galā katram savs liktenis kaut kur ierakstīts. Arī zirgiem. Un katrs mēs esam kādam skolotājs, skolnieks. Pieredzes devējs un ņēmējs. 

Rūdis tāds bija man, jo ienāca manā dzīvē kā pirmais zirgs, kad mana izpratne par zirgu bija vien „patīk, gribu“ līmenī.

Tāpēc šis ir raksts sev pašai, lai tagad, atskatoties, es sakārtotu domas, izdarītu secinājumus un pateiktu Rūdim paldies par skolu.

Un citiem, kuri ir nonākuši pie domas „patīk, gribu“, bet vēl neapzinās to atbildības, mīlestības, prieka un , jā, arī sāpju devu, ko šīs attiecības var dot.

Vairs neatceros, kā es viņu ieraudzīju pirmo reizi tai milzīgajā zirgaudzētavā. Vien atceros Rūda skatienu – lielās, dziļās, gudrās acis un lepno stāju. Tagad es teiktu – viņš nav domāts iesācējam. Toreiz – es izdarīju pareizo izvēli, jo bez Rūda man nebūtu iespēju izsāpēt tik daudzpusīgu sāpju spektru un izjust tik daudz laimes brīžu. 

Jau pirmajās reizēs, kad ar Rūdi jāju, viņš klepoja.  

Šodien- visticamāk es klepojošu zirgu nepirktu. Toreiz – noticēju lielās zirgaudzētavas īpašnieces teiktajam, ka tā tāda alerģija vien ir. Viņa zināja, ka no zirgiem neko nejēdzu. Un es viņai nepārmetu šos sīkos melus, jo, ja man būtu šodienas pieredze, visticamāk es Rūdi izārstētu. Taču man nebija šodienas pieredzes un es noticēju, ka tā tāda „alerģija“ vien ir (pat neinot, kas ir alerģija)... Es dzirdēju ārstu padomus par siena mērcēšanu un ārā dzīvošanu, bet ... Loģiski tas man šķiet šodien un absurdi toreiz, kad lielajā zirgaudzētavā, kur Rūdis palika dzīvot, viņš bija tikai „viens no“ un es –nezinoša, kaut kādas prasības un vēlmes definējoša, pretim saņemot smīnus un atgaiņāšanos. Ai, ko, nu, ņemies! Kāds siens! Kādas piedevas!

Rūdis dzīvoja kā visi. Pa dienu ārā, naktī iekšā. Kad man bija laiks, tad „kustināju“ (nezinot īsti kā to dara, cik bieži un kas kurā brīdī notiek ar zirga organismu), pirku kaut kādus līdzekļus, bet nespēju izkontrolēt, cik regulāri tie tiek doti. Un patiesībā nesaprotot, ko es dodu. Un, jā, savlaicīgi nesadzirdot, kad vetārsti teica – maini stalli! Jo – es uzticējos tik pieredzes bagātai zirgaudzētājai. 

Gāja laiks, nāca pieredze un es devos citur. Diemžēl, Rūdim bija par vēlu.

Dusulis“ jau bija uzņēmis savu neatgriezenisko gājienu.

Protams, atskatoties uz situāciju toreiz, jāatzīst – nevajadzēja uzticēties, bet darīt kā šodien. Ja šaubies, izrunājies kaut ar visiem zināmiem ārstiem, zirgaudzētājiem un pieņem, kā tev šķiet, pareizāko lēmumu. Jo tikai tu pats esi atbildīgs par savu zirgu.  Ja zirgs sāk klepot, rīkojies ātri. Vēl un vēlreiz sevi šaustu – ja es toreiz zinātu to, ko šodien ... Taču es toreiz nezināju.

Rūdis bija šerps. Slims, bet barā galvenais. Viņš bija uzticams un uzcītīgs. Knapi vilka kājas, bet ja saimnieks mugurā, ies un darīs. 

Jā... Par skolotāju runājot. Viņš mani iemācīja – domāt un ātri reaģēt. 

Rūdis ļoti juta cilvēka bailes. Un tās izmantoja. Sākumā mani mācot bailes pārvarēt, pagriežot dibenu boksā un pieglaužot ausis, kad mēģināju tuvoties ar nolāpītajiem apaušiem rokās. Vai pļavā man nenākot klāt, kad varēju dzenāties viņam stundām pakaļ. Ar smaidu šo atceros šodien, kad kāds jaunzirgs mēģina ko līdzīgu izstrādāt.

Un līdz asarām (manām, protams) uzticoties vēlāk, kad mērcēju viņa nagus, jo Rūdim bija kārtējais un kārtējais nagu abscess;  kad vienīgā iespēja uzlabot elpošanu bija zāļu pūšana nāsīs, kad viņu masēju un žēloju asarām acīs, jo redzēju un pati līdz izmisumam izjutu, cik grūti viņam ir elpot. Kad, nākot man līdzi, katrs solis viņam bija kā pārbaudījums. Es patiesi mīlēju šo zirgu un viņš mīlēja mani. Cerams...

Tikai tagad es saprotu, kāpēc pēdējos gados bija dienas, kad viņam īpaši nepatika, ja kāds sēdās mugurā. Un tieši pateicoties Rūdim es tagad zinu  - ja zirgs niķojas, pārliecinies, vai viņam kaut kas nesāp!

Jā, tieši Rūdis bija zirgs, kas man „pastāstīja“, ko nozīmē saruna un deja ar zirgu. Kā tas ir – būt laimīgiem kopā bez segliem, iemauktiem un visādiem palīglīdzekļiem. Pateicoties Rūdim, es sāku apgūt zirga valodu. Jā, caur zilumiem, sāpēm un asarām. 

Arī par nezināšanu ir jāmaksā.

Kādā grāmatā lasīju, ka zirgs pats pasaka, kad ir pienācis TAS aiziešanas brīdis. Kad tev –cilvēk, ir jāpalīdz.

Man daudzi teica – ir laiks. Taču mana sirds teica – viņš pats pateiks. Pienāca kārtējais pavasaris un tuvojās Rūdim smagākais gadalaiks – vasara. Viņa ienaidnieks, protams, vispirms bija pavasara plaukšanas un ziedēšanas laiks, bet vēl trakāk bija, ja uznāca karstums. Kad katrs zvans no staļļa bija manu nervu stiprības pārbaudījums.

Rūdis sabruka pēkšņi. Kādu dienu viņš pameta baru. Vairs neēda un tai pēcpusdienā ieskatījās man acīs. Tad sapratu – ir pienācis laiks. 

Tie, kas ir pieņēmuši šo lēmumu, zina kā es jutos. Kad vēl svārsties, bet varbūt, tomēr,.... Varbūt vēl var kaut ko izdomāt, atrast, saprast un būs labāk. Un vienlaikus tu skaties dzīvnieka acīs un saproti, ka zaļā pļava tur viņam ir patiesā brīvība, bet šeit – elle. Kad ik sekundi uzdod sev jautājumu – vai tiešām tavs lēmums  ir vienīgais pareizais...

... tai dienā, kad Rūdis aizmiga, man kļuva vieglāk.

Nevis, tāpēc, ka man, bet tāpēc , ka sapratu – tagad viņš beidzot var elpot. Tajās pļavās, bet – elpot. Un kādreiz pienāks brīdis, kad viņš man atkal skries pretī un es būšu patiesi laimīga, ieelpojot viņa smaržu.

Šodien viņš ir mans lielais Skolotājs. Zirgs, kuram pateicoties, sāku saprast, ka var savādāk.  Par skolu, pieredzi, patieso mīlestību un uzticēšanos, kas man tika dota. 

Šī raksta galvenā doma, - pirms uzņemies atbildību, izsver, vai patiesi spēsi šo atbildību nest. 

Jo zirgs nav tikai pastaiga pa zaļu pļavu un ik sekundes laimes brīži. Zirgs – tā būs tava atbildība par uzticēšanos, kas vispirms būs jānopelna. Arī caur sviedriem, zilumiem, sāpēm un asarām. 

Autors: Iveta Dzērve

P.S. Es apzināti šai rakstā neaprakstīju, ko un kā darīt, ja zirgs sāk klepot. Jā, ar šo problēmu esmu saskārusies gana bieži un veiksmīgi (ceru) tikusi galā. Bet situācijas ir bijušas tik ļoti dažādas, ka mans vienīgais padoms, - neuzticieties padomdevējiem no sērijas „es darīju un manam zirgam palīdzēja“. Zvaniet vetārstam!